Intervija ar Zigurdu Neimani par aktiera profesiju, ikdienu un cīņu ar muguras sāpēm

Pastāstiet nedaudz par sevi. Ar ko šobrīd ikdienā nodarbojaties?

Pēc profesijas es esmu aktieris un tāpēc pārsvarā darbojos uz skatuves. Savā četrdesmit gadu darba praksē esmu piedalījies 146 izrādēs un daudzās no tām ir bijušas pat vairākas lomas, nerunājot par televīzijas raidījumiem, koncertiem un citām izdarībām. Tagad gan esmu jau sasniedzis to vecumu, kad izrādēs piedalos ne tik bieži kā agrāk, sanāk vairāk brīva laika un tad es vairāk ņemos pa dārzu. Protams, izrādēs arī spēlēju, vēl man ir arī divi mazbērni, kas dažreiz jāpieskata un tas nemaz nav tik viegli...

Kādi ir Jūsu hobiji?

Tāds man ir tikai viens un tas ir mans dārzs. Tikko man ir kāds brīvs brīdis, tā es braucu uz turieni. Ja no rīta ir mēģinājums un vakarā izrāde, un tai starpā kādas pāris stundas ir brīvas, tad es tās nereti izmantoju, lai aizbrauktu uz dārzu.

Kā Jūs raksturotu aktiera profesiju?

Es pieļauju, ja cilvēkam, kurš pats nav aktieris, prasītu, kas ir aktieris, viņš atbildētu, ka aktieris ir tāds ļoti emocionāls un atvērts. Varbūt daļēji tā arī ir, bet tagad no aktiera prasa arī daudz ko vairāk.

Agrāk teātra māksla bija vairāk tāda runājošā māksla, kur aktieri runāja dažādu autoru tekstus, bet tagad, pateicoties jaunajiem režisoriem teātra māksla ir kļuvusi nesalīdzināmi dinamiskāka. Gandrīz vai nav tādas izrādes, kurās nedejo, nelēkā vai nedzied. Izrāde tiek veidota no daudziem un dažādiem komponentiem, kas vairs nav tik tieši saistīti ar dramaturģiju, un tāpēc aktiera profesijas pamats vairs nav tikai runāt, viņam jāprot arī labi kustēties un dziedāt, un, protams, arī labi izskatīties.

Zinām, ka arī Jūs esat cietis no muguras sāpēm, sakiet kā tas aizsākās?

Jā, mugura man sāka sāpēt jau pasen, varētu teikt kādus gadus desmit atpakaļ. Ir bijušas, protams, arī pirms tam tādas reizes, kad iesāpas mugura, katram jau ik pa brīdim kaut kas sāp, bet patiešām traucējošas muguras sāpes sāku izjust apmēram pirms desmit gadiem. Parasti sāpes saasinās pavasaros un rudeņos. Tie, kam tās muguras sāp, tie saprot, ko tas nozīmē, bet tie kam nesāp, tiem par to nav jāsatraucas.

Vai muguras sāpes Jums ir traucējušas arī darbā?

Jā, protams, ka darbā tas traucē. It sevišķi, ja ir tāda loma kur jālēkā vai kur jācilā partneri. Ja tā mugura sāp un Tu pat nevari kostīmu uzvilkt vai kurpes pats sev aizšņorēt, tad, protams, jāsarunā ar režisoru, lai atļauj šajā reizē kustēsies mazāk. Tas gan ir mīnuss izrādei, ja ir iecerēts, ka visi lēkā, bet tad izvelkas uz skatuves viens, kas tomēr nelec.

Pašam jau arī ir nepatīkama sajūta, ja nevaru izdarīt to, ko no manis prasa un ko es varētu izdarīt, ja tā mugura nesāpētu. Skatītājs jau ne vienmēr to pamana, bet pašam tā sajūta nav laba, ka es radu apgrūtinājumu kolēģiem, ka esmu slims un tāpēc kaut ko nevaru. Tāda, it kā nieka dēļ, ka vienam sāp mugura, izrādi atcelt būtu nekorekti.

Piemēram, „Skroderdienās Silmačos”, kur es spēlēju Ābramu, man bija jālec no degošas krāsns, pēc tam tiku apliets no galvas līdz kājām ar ūdeni. Publika sajūsmā sita plaukstas, bet man tā bija tāda izrāde, pēc kuras esmu nosvīdis slapjš un labu laiku vēl sēžu ģērbtuvē un smagi elpoju. Ja tas viss būtu jāizdara ar sāpošu muguru, visu laiku domājot par to, ka tik es nepieliecos par strauju, vai ka tik es nepalecos par augstu, tad tas būtu neiespējami, un izrādes kvalitāte zustu par vismaz piecdesmit procentiem.

Rudeņi un pavasari arī ir tas laiks, kad dārzā notiek lielākie darbi. Tad, kad es vēl nelietoju Kosmodisk, tad sāpes man traucēja. Kad kaut ko darīju ilgāku laiku, tad bija jāatpūšas, dažreiz arī jutu, ka labāk nevajadzētu kaut ko celt, jo pēc tam varētu būt problēmas.

Kā Jūs līdz šim esat cīnījies ar muguras sāpēm?

Nevar jau sēdēt un gaidīt, kad sāpes pāries pašas no sevis. Ja pēc pāris dienām ir kāda atbildīga izrāde, tad kaut kas ir jādara, jo, ja tās sāpes ir uznākušas, tad tas nav vienas dienas jautājums. Man ir bijušas visādas skenēšanas, ārsti ir teikuši, ka nekas patoloģiski briesmīgs manai mugurai nav un sāpes esot normāla parādība manos gados, visu laiku taču esmu aktīvi kustējies, un ideālu muguru jau neesot. Homo sapiens, kā izrādās, nemaz neesot piemērots staigāšanai uz divām kājām, tā tagad esot konstatēts un varbūt, ka tās muguras problēmas, kas visus moka, zināmā mērā ir likumsakarīgas.

Esmu gājis uz injekcijām un masāžām, bet vienkāršāk, manuprāt, ir uzlikt Kosmodisk.

Kā jau minēju, muguras sāpes man parasti uznāk rudeņos un pavasaros, tagad, kad jūtu, ka tas laiks tuvojas, tad izvēlos veikt kaut ko profilaktisku, un Kosmodisk šajā gadījumā ir lielisks līdzeklis, jo to var lietot arī pirms vēl sāpes ir sākušās.

Vai iepriekš bijāt dzirdējis par Kosmodisk?

Protams, es biju dzirdējis par Kosmodisk. Es pazīstu vairākus cilvēkus, kas ir lietojuši un lieto Kosmodisk. Es pat zinu vienu ģimeni, kuriem ir viens Kosmodisk uz vairākiem cilvēkiem, ir nopirkts vienam, bet lieto arī citi.

Kādas ir Jūsu atsauksmes par Kosmodisk?

Es pats nēsāju īso Kosmodisk, kas paredzēts muguras lejasdaļai, garo daļu pašlaik neizmantoju. Kad es sāku nēsāt Kosmodisk, uzreiz nejutu lielas izmaiņas, nebija ne tirpšanas, ne kņudēšanas, kā daži stāsta, taču pēc pāris dienām jutu, ka mugura vairs nesāp.
Kad mugura vairs nesāpēja, it kā varēju pārtraukt Kosmodisk nēsāt, bet drošības pēc vēl pāris nedēļas panēsāju.

Vai Kosmodisk Jums netraucē ikdienas gaitās?

Nē, ikdienā Kosmodisk man netraucē, vienīgais, ko varu iedomāties, kad Kosmodisk varētu traucēt, būtu teiksim, ja man teātra izrādē būtu jābūt pusplikam vai skatītāju priekšā jāpārģērbjas, jāapmaina krekls tad, protams, tas varētu izskatīties interesanti, it sevišķi tiem, kas nezinātu, kas tas ir, kas man uz muguras. Nav jau tur, kam traucēt, Kosmodisk nav smags.

Es Kosmodisk uzlieku no rīta un nēsāju visu dienu, arī mēģinājumu un izrāžu laikā. Vados pēc instrukcijas, kur teikts, ka jēga lietošanai ir tad, ja Kosmodisk tiek lietots ne mazāk par kādām četrām, piecām stundām. To es vienmēr esmu ievērojis, parasti sanāk nēsāt pat vairāk.

Vai Jūs ieteiktu citiem izmēģināt Kosmodisk?

Es domāju, ka tiem, kuriem ir kādas muguras problēmas, vajadzētu to vismaz pamēģināt. Es nevaru apgalvot, ka Kosmodisk palīdzēs simtprocentīgi visiem, bet man palīdzēja.

Man pat kolēģi ģērbtuvēs ir ievērojuši manu Kosmodisk un prasījuši, kā palīdz, tad arī saku, jā, palīdz, ja jau man nepalīdzētu, tad es to nenēsātu. Nav jau nekāda prieka nēsāt ko tādu, kas nepalīdz, brilles jau arī liek tikai tie, kas grib labāk redzēt.

Protams, kad man bija trīsdesmit gadi, par tādām lietām kā muguras sāpes vēl nedomāju. Tas teiciens, manuprāt, ir ļoti pareizs, ka līdz četrdesmit gadiem mēs darām visu iespējamo, lai savu veselību sabojātu un pēc tam mēģinām glābt neiespējamo.

Ar Kosmodisk ir tā, ka to var nēsāt arī profilaktiski, tad, kad vēl nekas nesāp. Kāpēc gan nedarīt to, kas man var palīdzēt, tas man liekas loģiski. Kāpēc gan neizmantot to, ko medicīna mums dod? Es pats esmu azartisks cilvēks jo ja man piedāvā kaut ko, kas varētu būt interesants un it sevišķi, ja tas man vēl var palīdzēt, es noteikti to izmēģinu. Tā optimāli domājot, Kosmodisk ir ierīce, ko mēs iegādājamies vienreiz mūžā un man neliekas, ka tā cena būtu liela.

Manuprāt, visvairāk piemērots Kosmodisk ir tiem cilvēkiem, kas dzīvo aktīvāku dzīves veidu, un galvenais jāpadomā uz priekšu, jāpaskatās pasē, tur ir tāda ailīte dzimšanas gads, jāsaprot kurš gads ir patlaban, jāsarēķina un jāsaprot, ka Tu vairs neesi sešpadsmitgadīgs.

Vai šobrīd vēl ciešat no muguras sāpēm?

Kopš es lietoju Kosmodisk, nu jau divas sezonas es varu teikt, ka man problēmu ar muguru vairs nav. Esmu ar Kosmodisk apmierināts. Ir vienkāršāk, ja ir viens universāls palīgs, kas darbojas gan mājās, gan darbā, gan uz ielas, gan braucot ar mašīnu, gan makšķerējot zivis. Es nejūtos tik vecs, ka nu vairs nevarētu pakustēt un tā, ka es labāk gribētu sēdēt, negribas man vēl sēdēt, es vēl gribu kaut ko darīt un kustēties.